15.11.2019, Piektdiena
lv
Aktualitātes Pārgaujas novadā
  • Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas 101. gadadienai veltīta svētku koncertprogramma “MŪSU STĀSTI LATVIJAI” ...
    17. novembrī plkst. 19.00 Stalbes tautas namā ...
  • Uzņēmējiem pieejama preču zīme – “Radīts Pārgaujas novadā”
    Jau 2017. gada nogalē tika izstrādāts dizains preču zīmei “Radīts Pārgaujas novadā”, kura nu tiek piedāvāta Pārgaujas novada uzņēmējiem ...
Pārgaujas novada karte
Apmeklējumi šodien:
144, pašlaik vēro: 14.

Vai Jūs būtu gatavs/ -a realizēt savu kultūras pasākuma ideju Pārgaujas novadā?
» Sākumlapa



PĀRGAUJAS NOVADA SVĒTKI: “Vairogu saimnieces rokdarbi” izstāde

Šogad manai vecaimammai – lielstraupēnietei Annai Leimanei – būtu palikuši 105 gadi, un es – viņas mazmeita Irita Lukšo – 30 gadus pēc viņas aiziešanas mūžībā sapratu, ka vēl joprojām man apkārt ir viņas darbi. Izrādījās, ka tā tas ir arī citiem Annas mazbērniem. Protams, daļa darbu ir mīļi nolietoti, bet tik ļoti darinātāju un to laiku raksturojoši, ka ir vērts parādīt. Tāpēc radās vēlēšanās un iespēja sadarbībā ar Pārgaujas novada Straupes kultūras namu izveidot vecāsmammas darbu izstādi dzimtajā pusē, papildinot ar saviem vecāsmammas darbu ietekmē radītajiem rokdarbiem.

Anna Leimane dzimusi 1901. gada 17. februārī Mārča un Karlīnes (dzimušas Kārkliņa) Brenču ģimenē Raiskuma pagasta “Mežciemos”. Brenguļu ev.-lut. draudzes baznīcas grāmatā ir ieraksts par to, ka 1901. gada 17. februārī plkst.10.00 vakarā ir piedzimusi Anna Brence, kristīta tā paša gada 5. martā.

Brenču ģimenes bērnu pulciņš ir liels. Pēc Annas ģimenē ienāk Pēteris (1904. g.), Alma (1907. g.), Emma (1911. g.) un pastarītis Edvīns (1917. g.), ar kuru bijusi liela gadu starpība. Pēc pašas Annas stāstītā viņas viens no pienākumiem bijis mazā brāļa pieskatīšana un audzināšana, un bijušas situācijas, kad 16 gadīgā Anna tikusi uzskatīta par Edvīna māti.

Brenču ģimenes dzīve, kā jau daudziem citiem jaunsaimniekiem, bijusi visai grūta, jo jāizveido saimniecība, un arī bērnu pulciņš paliels. Maz zināms par to laiku, tik vien saglabājušās atmiņu stāstījumu druskas, ka Annai ir bijis jāiet līdzi tēvam meža darbos. No tā secinām, ka Annai bija jāprot gan sieviešu, gan vīriešu darbi. Par to, ka Brenču ģimene visus savus spēkus ir ieguldījusi savā saimniecībā, liecina ziņa 1931. gada 30.aprīļa laikrakstā “Valdības Vēstnesis” nr.95, ka ar Triju zvaigžņu ordeņa II pakāpes goda zīmi nr.1301 kā priekšzīmīgs jaunsaimnieks apbalvots Raiskuma pagasta Mežciemā Mārcis Brencis.

Anna un Augusts Leimaņi ap 1930. gadu. Foto: no privātā arhīva

Annas dzīves lielais pagrieziena punkts ir iepazīšanās ar Augustu Leimani un pēc laulībā pārcelšanās uz Lielstraupes “Vairogiem”, kur nesen iegādātajā jaunsaimniecībā saimniekoja Augusts kopā ar tēvu Jāni Leimani. Tāpat kā Annas tēvs Mārcis ilgus gadus sūri grūti strādāja, krādams naudu, lai varētu nopirkt tik kāroto zemi un būt pats saimnieks, arī Augusts sapelnīja naudu, strādājot par grāmatvedi Arhangeļskā.

Leimaņu ģimene ap 1936. gadu. Foto: no privātā arhīva

Drīz pēc laulībā viens pēc otra Annai un Augustam piedzimst trīs dēli – 1928. gada 27. maijā Gunārs, 1930. gada 16. decembrī Kārlis un 1935. gada 14. maijā Jānītis. Visus spēkus un domas Anna un Augusts, sākotnēji arī Augusta tēvs Jānis veltīja jaunsaimniecības veidošanai. Ja tagad ar atpakaļ skatu vērtēju tās atmiņu un informācijas druskas, kas ir saglabājušās no vecāsmammas un viņas līdzcilvēku stāstītā, tad cenšanās sasniegt labus rezultātus saimniekošanā bijusi tik liela, ka tika smagi un daudz strādāts, nežēlojot sevi. Daudz smaguma bija jāiznes tieši saimniecei, jo Augusts bija iesaistīts pagasta valdes darbā. Tas bija latviešu jaunsaimnieku cerību laiks, nekas nebija par grūtu, lai sasniegtu savu sapni.

Annas Leimanes izšuvums. Foto: no privātā arhīva

Es ļoti apbrīnoju vecomammu par to, ka viņa, būdama vienīgā sieviete ģimenē, atrada laiku arī tam, kas viņai ļoti patika, rokdarbiem: šūšanai, izšūšanai, adīšanai tamborēšanai un aušanai. Atceros stāstīto, ka vecais saimnieks Jānis ir atbalstījis Annu un ļāvis braukt mācīties izšūšanas kursos, pats paliekot mājā ar trim maziem puikām.

Augusts un Anna Leimaņi, otrajā rindā no kreisās puses, kopā ar izšūšanas kursu beidzējiem.
Foto: no privātā arhīva

Arī tad, kad varas maiņa sagrāva Augusta un Annas sapņus un plānus, viņas mīlestība uz rokdarbiem nezuda, bet šīs prasmes tika koptas un attīstītas. Viegli nebija atrast laiku rokdarbiem. Pēc ilgstošas slimošanas 1956. gada rudenī nomira Augusts un Anna “Vairogos” paliek viena, jo dēli ir katrs savā dzīvē.

Annas Leimanes austās segas raksts. Foto: no privātā arhīva

Lai cik grūti vienai vadīt saimniecību (bez tā jau laukos nevarēja iztikt), vecāmamma atrada iespēju mācīties, jo pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados sabiedrības vēlme darboties lietišķajā mākslā bija liela un tika radītas iespējas to darīt. Tajā laikā arī mana vecāmamma reizi mēnesī devās uz Cēsīm pie TLM studijas “Madaras” vadītājas Ernas Rubenes papildināt savas zināšanas. Kaimiņienei Veltai no “Krauklīšu” mājām tika lūgts parūpēties par gotiņu un citiem lopiņiem.

Cik atceros no bērnības, “Vairogos” bija stelles. Mums visiem bija, un mēs lietojām vecāsmammas austās segas, valkājām vecāsmammas adītās šalles un cimdus. Manā mājā vēl joprojām ir vecāsmammas rokdarbi – tamborējumi un izšuvumi, kā arī segas, t.sk., mana kāzu sega, kas ir krietni padilusi. Tikai tagad, gatavojoties izstādei, uzzināju, ka vecāmamma auda ne tikai ģimenei, bet esot arī pēc pasūtījuma audusi citiem.

Vecāmamma Anna Leimane ar saviem mazbērniem: pirmajā rindā no kreisās puses Māra un Uģis; otrajā rindā no kreisās puses: Jānis, Irita, Sarmīte un Juris. Foto: no privātā arhīva

Manā un mana brāļa, māsīcu un brālēnu dzīve bija laiks, kad Vairogu vecāmamma, kā mēs viņu saucām, skolas vasaras brīvlaikā ņēma pie sevis visus sešus savus mazbērnus. Un atkal, Annai nebija par grūtu uzņemties vienai pašai rūpes par sešiem pieskatāmiem, barojamiem un aprūpējamiem nebēdņiem.

“Vairogos” vecāmamma dzīvo līdz 1980. gadam, kad pārdod māju un pārceļas dzīvot pie sava vidējā dēlā Kārļa uz Siguldu. Cienījamie gadi nebija šķērslis nodarboties ar rokdarbiem. Šajā laikā vecaimammai patika tamborēt un izšūt. Visiem mums mājās ir vecāsmammas pēdējos gados tamborētās sedziņas. Vecāmamma piedzīvoja piecus savus mazmazbērnus – Uldi, Kasparu, Dzintru, Raiti un Elīnu. 1983. gadā, kad dzima mazdēla Jura pirmais dēls Raitis un mazmeitas Iritas meita Elīna, katrs saņēma tamborētu galdsegu. Vairogu vecāmamma mūžībā aizgāja 1985. gada 2. septembrī.

Visām trim Annas mazmeitām – Sarmītei, Iritai un Mārai – pūru salocīja vecāmamma. Tāpat arī mazdēli – Juris, Jānis un Uģis – katrs tika pie vecāsmammas devuma. 1978. gadā, kad es saņēmu vecāsmammas darināto pūru, es nespēju to novērtēt un pieņēmu kā pašu par sevi saprotamu. Taču tagad es saprotu tā vērtību, priecājos par to, ka man tāds pūrs bija. Saprotu, ka tas bija tikai mazumiņš no tā, ko esmu saņēmusi no savas vecāsmammas, jo svarīgākais ir tas, ko es mantoju kā viņas mazmeita, mīlestība uz rokdarbiem, spējas to darīt un citas prasmes, kas man lieti noder.

Varu teikt, ka attiecībās ar Vairogu vecomammu manā dzīvē var izdalīt trīs posmus:
  • kad uztvēru kā pašsaprotamu, ka mēs dzīvojam un lietojam vecāsmammas radītās lietas. Ja bija kāda vajadzība – tā lieta tika radīta. Viņai tas patika un nebija par grūtu;
  • vecāsmammas vairs nav, bet viņas rokdarbi un audumi ir kopā ar mums un mēs tos turpinām lietot;
  • vecāsmammas radītās lietas bija nokalpojušas un vairs nebija, kas šo tukšumu aizpilda. Nekas cits neatlika, kā pašai to visu iemācīties.
Annas Leimanes tamborējums. Foto: no privātā arhīva
a
Vecāmamma mūs bija pieradinājusi pie vides, kurā lietoja mājas austas segas, galdus rotāja tamborētas vai izšūtas sedziņas, tika valkāti adījumi. Tagad ar savu dzīves pieredzi varu novērtēt manas vecāsmammas paveikto, ar viņas darbiem izsekot katrai tā laika raksturīgai iezīmei.

Dzīvē vecaimammai ir bijušas visas krāsas – no prieka pilnajām gaišajām saulaini dzeltenajām, laimīgas dzīves koši sarkanajām krāsām, pelēkām un ar smagu darbu piepildītās ikdienas brūnajiem toņiem līdz sāpju pilnajiem brīžiem, kad dzīve sabrūk zem kājām dziļā bezcerībā, un viss ir drūmi tumšajos toņos. Cauri tam visam ir vijusies mīlestība uz saviem tuvajiem – bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem, mīlestība uz rokdarbiem. Ar saviem rokdarbiem viņa mūs samīļoja cieši, jo cieši, ko citādi ikdienā neuzdrīkstējās.

Irita Lukšo (TDM),
Annas Leimanes mazmeita

Izstādē “Vairogu saimnieces rokdarbi” būs redzami lielstraupietes Annas Leimanes darbi, kas tapuši pagājušā gadsimta otrajā pusē. Darbus izstādīšanai ir atvēlējuši Annas mazbērni: Sarmīte Dortāne, Mārīte Vītola, Juris un Jānis, un Uģis Leimaņi un Irita Lukšo. 

Izstāde būs skatāma Pārgaujas novada Straupes kultūras namā
no 15. jūlija līdz 12. augustam


Izstādes atklāšana Pārgaujas novada svētku “Straupei 810” laikā –
15. jūlijā plkst. 16.00, Straupes tautas namā


© 2013 Pārgaujas novada pašvaldība.
Izstrādāts: 101.lv