26.05.2020, Otrdiena
lv
Aktualitātes Pārgaujas novadā
  • Informācija Pārgaujas novada iedzīvotājiem par pašvaldības un iestāžu darbību ārkārtējās situācijas laikā
    ...
  • Ar Pārgaujas novada domes 2019. gada 30.maija lēmumu (protokols nr.5, 10.§) tika nolemts nodot atsavināšanai nekustamo īpašumu “Rozulas skola”
    ...
  • Uzņēmējiem pieejama preču zīme – “Radīts Pārgaujas novadā”
    Jau 2017. gada nogalē tika izstrādāts dizains preču zīmei “Radīts Pārgaujas novadā”, kura nu tiek piedāvāta Pārgaujas novada uzņēmējiem ...
Pārgaujas novada karte
Apmeklējumi šodien:
11, pašlaik vēro: 43.

Vai plānojat piedalīties vides kustībā "Lielā Talka 2020"?
» Sākumlapa



Četras paaudzes pie kopēja darba...


         Ar novembra pašvaldības galda kalendāra “Pārgaujas novada gardumi” uzņēmējiem sarunājās Attīstības plānošanas nodaļas Tūrisma organizatore – Rudīte Vasile.

Gaisa balona pilots Gunārs Dukšte reiz lidojumam bija izvēlējies Stalbes pagasta gaisa telpu – no viena gala līdz otram, un tā nonācis līdz Ārgaļu māju pļaviņai. Nosēdinājis lidaparātu, viņš balona pasažieriem piešķīra grāfu Ārgaļu titulu un izsniedza apliecinošus dokumentus.

   

Taču īstie Ārgaļu grāfi patiesībā ir šīs mājas saimnieki Inga un Aivars Eglīši (Z/s "Ārgaļi"). Šeit dzīvojis viņu vecaistēvs Eduards Eglītis, kurš godam vadījis Stalbes pagastu kā pagasta vecākais līdz pat 1944. gadam. Te atrodas Eglīšu iekoptais Vārnēnu purvs, kurā ar lielu uzņēmību uzsākta mūsu novadam jauna nodarbošanās – lielogu dzērveņu audzēšana. Nu jau trīs gadus Eglīšu ģimene ogas pārstrādā, gatavojot sulas, mērces, kā arī aristokrātiskus našķus – sukādes un marmelādes.

Inga: Ogu pārstrāde ir visas ģimenes darbs: sēžam ap galdu un griežam gan cidonijas, gan dzērvenes. Mums ir vecvecmamma, kas, neskatoties uz saviem astoņdesmit astoņiem, ar griežamo dēlīti vienmēr ir klāt. Kopā strādājam četras paaudzes - mēs ar Aivaru, dēls Jānis ar Deinu, un pat Ralfs un Nikola strādā. Ralfam ir četri gadi, Nikolai divi. Uz ražas novākšanu arī meita Linda atskrien no Rīgas palīgā.
Deina: Sākumā bērniem devām koka nazīšus, ko pāršķelt dzērvenes. Tagad Ralfs strādā jau ar metāla griežamo.


Rudīte Vasile (R.V.) : Nepārklausījos, ka ar metāla?

Aivars: Ja nazis ir ass, tas viegli griež. Truls būtu ar spēku jāspiež un tad tas var noiet greizi. Taču pamēģini tikai Ralfu neiesaistīt! Viņam visur ir jāpiedalās. Un, kamēr puikam ir vēlme darboties, tas jāizmanto.


R.V. : Kā nonācāt līdz idejai audzēt lielogu dzērvenes
?

Inga: Dzīvojām un strādājām Rīgā, un tieši tad, kad meklējām citu dzīvokli, vecā avīzē nejauši atradām sludinājumu ar piedāvājumu Zvejniekciemā. Pārcēlāmies tur. Pēc kāda laika šķita, ka vajadzīga sava māja. Tā nonācām Skultē. Tad liktenis mums piespēlēja mantojumu.

Aivars: Zinājām, ka kaut kur Cēsu pusē ir bijusī vecātēva zeme, bet - lai pārceltos pavisam uz laukiem? Pietika jau, ka dzīvojām ārpus Rīgas. Taču atguvām vecātēva māju ar visu zemi, un nu mums bija savi lauki un bija arī purvs, 12 hektāri. Kā tu cilvēks vari zināt, ko ar to darīt?

Inga: Kaimiņi teica, lai taisām kūdras briketes. Bet mēs nebijām par to pārliecināti. Tad padzirdējām par dzērveņu audzēšanu.

Aivars: Kādu laiku "šūpojāmies" savās domās, uzaicinājām arī Andri Špatu apskatīt purvu, viņš teica, ka varot stādīt dzērvenes, tur esot laba aura. Un tā 2004. gadā mums atveda pirmās dzērveņu stīgas no Amerikas. Taču pirms stādīšanas vēl bija jāieliek pamatīgs darbs.

Inga:  Sešdesmitajos gados purvs tika gatavots kūdras ieguvei, taču tagad tas atkal bija aizaudzis, vajadzēja noņem apaugumu. Tur bija virši, bērzi, rāvām ārā riktīgas saknes.

Aivars:  Bija jāsaskaņo arī ar Gaujas nacionālo parku, atbrauca divi jaunekļi laka kurpēs, pārbaudīt, vai te nav kāds biotops. Es viņus pa taisnāko ceļu ievedu tieši purvā, pa ciņiem un ūdeni. Viņi apskatīja purvu un jautāja, vai es tomēr negribot atstāt to tādu, kāds tas ir pašlaik. Pēc 250-500 gadiem purvs atgūšot pirmatnējo izskatu. Atbildēju, ka negribu gan, labāk kopšu. Tā iedeva atļauju.


R.V. : Kā notiek ogu audzēšana purvā? Iestāda un tās vienkārši aug?

Aivars: Ja čubini, tad ir ogas, ja nečubini, tās aiziet nebūtībā.

Inga: Purvs visu vasaru ir jāravē. Daba ņem savu atpakaļ, iesējas virši, spilvas -  tie augi ar baltajiem pušķiem. Dzīvnieki ienēsā sēklas, tagad parādījušies dižmeldri ar mazām sēkliņām. Ja ļaus augt, tie pārņems visu, dzērvene iznīks.

 R.V. : Vai darbus ar laiku varētu mehanizēt?

Aivars: Esam visādi izmēģinājušies, bet pat lasīšanā, domāju, tik un tā paliks roku darbs. Dzērveņu stīgas ir kā garie rudzi, kas krīt veldrē un gulstas. Diez vai purvā kādreiz būs tik ideāli, ka varēs izbraukt caur stīgām.

R.V. : Kāpēc audzēt lielogu dzērvenes, ja ir purva dzērvenes?

Aivars: Kad man norāda - oi, oi, tās nav īstās, es atsaku - ja tur krūmmalā ir mežābele, bet man dārza ābele, pie kuras ābeles iesi pēc āboliem? Protams, nāksi pie manis un ēdīsi gardu muti. Arī meža zemenes neviens mājās neaudzē.

Inga: Labās īpašības lielogām ir tādas pat kā purva dzērvenēm - ārstē nieru ceļus, attīra asinis no holesterīna, noder saaukstēšanās gadījumā. Ogas ir gaļīgākas, sulīgākas. Nav tik skābas, un tās var dažādi apstrādāt. Ogām ir pektīns un vārot sanāk biezs ievārījums, sarec pat bez ābola.

R.V. : Kādu saimniecisko atdevi var gaidīt no šādas nodarbošanās?

Aivars: Lai tiktu līdz pirmajai ražai, ir vajadzīgi lieli ieguldījumi. Un vēl vajadzīgi trīs gadi, lai kaut ko no tā sagaidītu atpakaļ.

Inga: Aivars bija šoferis, brauca uz lielajām fūrēm, es pēc izglītības esmu grāmatvede, strādāju veikalā. Sākumā uz Ārgaļiem braucām tikai pa brīvdienām. Taču, kad vairs galā netikām, pametām pamatdarbu. Domājām, nu, tūlīt būs raža. Vecā lopu kūts bija vienos gruvešos. Nolēmām uzbūvēt saimniecības ēku un paņēmām kredītu. Būvējām gruntīgu, lai visam pietiek, jo kad novāc ogas, tās jāžāvē, jāpārstrādā.  Gribējām skaistu, ar akmens pamatiem, apliktu ar dēlīšiem.  

R.V. : Ahā, būvējāt „pareizajos” gados?

Aivars: Jā, bijām sarēķinājuši, ka nu tik viss būs, bet notika tas, kas notika, puff..

Inga : Ko darīt? Aizbraucu uz Angliju uz pieciem gadiem, lai atmaksātu kredītu. Strādāju virtuvē, bez brīvdienām, tīrīju aprūpes namā tualetes. Ja nebūtu samaksājuši, būtu visu pazaudējuši, jo zeme bija bankā ieķīlāta. Un atdot bankai to par sviestmaizi...?!

Aivars: Kad beidzās Ingas klaušas Anglijā, varējām arī uz tirdziņu parādīties.

R.V. : Tad  sākāt ogas arī pārstrādāt, vai ne?

Inga:  Kāds audzētājs no Babītes, asociācijas biedrs, vienmēr visiem stāstīja – ja platības ir mazas, ar ogām vien nepietiek, vajadzīga pārstrāde.  Tā sākām ar sukādēm. Pēc tam pamēģinājām gatavot marmelādes. Skatījos vecas ukraiņu receptes, viņi liek žāvēties uz jumta, nosmējos, ka uz jumta gan nevaru uzlikt, bet kāpēc gan ne  žāvētavā? Jo, kad masu izvāra, tā ir kā džems. Tā labi veicās ar dārza upenēm, dzērvenēm, āboliem ar ingveru. Tagad Aivars taisa jaunu žāvētavu.

R.V. : Kur pārdodat produkciju?

Inga: Mēs dzīvojam it kā divos novados, vasaras pavadām Stalbē, ziemu  - Skultē. Esam iestājušies Limbažu novada lauku labumu kooperatīvā, ar pašvaldības palīdzību kooperatīvam ir izveidots stends pie tirdzniecības centra Spice, citreiz arī paši braucam tur par pārdevējiem. Mums tas ir liels atspaids. Decembrī  visiem novada uzņēmējiem pašvaldība apmaksājusi ir  tirdzniecības vietu Rīgā, Esplanādē. Vieniem pašiem tas būtu ļoti dārgi.

R.V. : Kādi ir nākamie plāni?

Inga: Taisīsim jaunu produkcijas dizainu, jo mainās PVD prasības. Esam iesnieguši  projektu saldētavas izbūvei. Ar sortimentu it kā pietiek, taču vajag kaut ko interesantāku. Izlasīju, ka agrāk kādā muižā kalpones kūla ogu biezeni ar olas baltumu. Tas bijis sākums arī visiem maršmaloviem - dienās kūlušas, saulītē žāvējušas.

R.V. :  Peļņa taču  jau ir?

Inga: Peļņa... vēl nav sākusies, varbūt pēc kādiem gadiem.

R.V. : Tomēr neesat šo nodarbi atmetuši..

Aivars: Ja reiz esi norijis to āķi, nekur nespruksi. Ja purvs nebūtu mūsu pašu, bet nomāts, tad varētu būt visādi.

Inga: Vai tad ir slikti? Iedomājies, Aivar, ja tev katru dienu būtu jābrauc uz Rīgu uz darbu, tu celtos pussešos un vakarā sešos atpakaļ. Bet te – no rīta piecelies, iedzer kafiju, paskaties debesīs, cikos labāk iet paravēt.  

Aivars: Ir labi tā, kā ir tagad. Kurš galu galā saimnieks? Es? Nu tad neiešu! (Smejas).

Inga: Mums dzīve ir piespēlējusi šīs iespējas. Mēs varējām tās noraidīt, bet mēs pieņēmām visu, kas mums tika dots.

 


Foto no
Straupes lauku labuma tirdziņa un Eglīšu ģimenes albuma



© 2013 Pārgaujas novada pašvaldība.
Izstrādāts: 101.lv