27.05.2020, Trešdiena
lv
Aktualitātes Pārgaujas novadā
  • Informācija Pārgaujas novada iedzīvotājiem par pašvaldības un iestāžu darbību ārkārtējās situācijas laikā
    ...
  • Ar Pārgaujas novada domes 2019. gada 30.maija lēmumu (protokols nr.5, 10.§) tika nolemts nodot atsavināšanai nekustamo īpašumu “Rozulas skola”
    ...
  • Uzņēmējiem pieejama preču zīme – “Radīts Pārgaujas novadā”
    Jau 2017. gada nogalē tika izstrādāts dizains preču zīmei “Radīts Pārgaujas novadā”, kura nu tiek piedāvāta Pārgaujas novada uzņēmējiem ...
Pārgaujas novada karte
Apmeklējumi šodien:
2597, pašlaik vēro: 68.

Vai plānojat piedalīties vides kustībā "Lielā Talka 2020"?
» Sākumlapa



Zemenītes sniegā...

Mudīti Rutku Rozulā zina katrs, kurš pēc 2001.gada strādājis vai mācījies Rozulas skolā. Tur viņa bija pavāre un ikdienā lutināja skolas saimi ar gardiem ēdieniem

Nu jau sesto gadu skola vairs nedarbojas, taču ēdiena gatavošanas iemaņas Mudīte liek lietā kā pašnodarbinātā, sniedzot ēdināšanas pakalpojumus. Mudīti uzmeklē gan kaimiņi, gan citu pagastu un pilsētu ļaudis, lai lūgtu klāt svētku galdu, pasūtītu tortes. Zina, ka Mudīte vienmēr būs atsaucīga un visu izdarīs precīzi, rūpīgi un jebkurā pasūtītāja noteiktā vietā – gan vietējos tautas namos, gan viesu namos vai pie klientiem mājās. Mudīte Rutka ir pašvaldības galda kalendāra 2015 “Pārgaujas novada gardumi” decembra uzņēmēja. Ar Mudīti Rutku sarunājās Rudīte Vasile, Attīstības plānošanas nodaļas Tūrisma organizatore.

Mudīte Rutka (M. R.): Esmu atteikusi pasūtījumu tikai vienu reizi mūžā un arī tikai tāpēc, ka pati nonācu slimnīcā. Apzinīgumu laikam esmu pārņēmusi no darbošanās medicīnā. Kad strādāju par medmāsu, vienmēr bija jāpalīdz un, ja jāstrādā, tad jāstrādā...

Rudīte Vasile (R. V.): Tas nozīmē, ka pēc profesijas esat saistīta ar medicīnu?

Mudīte Rutka (M. R.): Jā, beidzu Rīgas 4.medicīnas skolu, pēc tam strādāju Dobeles puses slimnīcā par medmāsu. Un, ja tagad man ļautu izvēlēties, es izraudzītos medicīnu. Bet dzīvē sanāk tā, kā sanāk... Kūkas gan cepu jau sen, mēdzu cienāt draudzenes, nesu arī uz darbu.

R. V. : Kā nonācāt Rozulā?

M. R. : Rozulā bija mana tēva mājas, ko atguvām 90.gadu vidū. Tad arī atgriezāmies   „Bebros”. Šad un tad talciniekiem gatavoju zupas, un tad kādā talkas reizē mani uzrunāja Ilze (Krivašonoka), vai negribot nākt uz skolu strādāt par pavāri.

R. V. : Bet skolā ēst gatavošana jau bija nopietna nodarbe, nevis hobijs vien...

M. R. : 2001.gadā skolā bija ap simts divdesmit ēdāju, kopā ar personālu.

R. V. : Jums virtuvē bija palīgi?

M. R. : Nē, strādāju viena pati. Taču tolaik skolēniem bija atļauts palīdzēt darbos. Dežūrklase pēc stundām iepriekšējā dienā sanesa malku, nomizoja kartupeļus. Kā nu kuram ar to mizošanu gāja, bet es biju nopirkusi Fiskar mizojamos nazīšus, un visi tika galā – kā meitenes, tā zēni. Pēc tam šādus darbus bērni vairs nedrīkstēja veikt. Žēl... Tas viņiem nemaz nenāca par sliktu.

R. V. : Kā sākāt veidot savu ēdināšanas biznesu?

M. R. : Pirmo galdu uzklāju pirms gadiem desmit vai vēl senāk. Toties labi atceros, ka tas bija tieši manā dzimšanas dienā, 2. janvārī. Uztraukums milzīgs.

R. V. : Vai pa šiem gadiem esat iemācījusies neuztraukties?

M. R. :  Arī tagad vienmēr pārdzīvoju, vai viss būs kārtībā. Iet jau visādi – citreiz elektrība pazūd pasākuma dienā. Vai, kad dodamies izbraukumā, it kā visu salieku pēc saraksta, taču kāds nieciņš parasti aizmirstas. Es pret visiem pasūtītājiem izturos pilnīgi vienādi-  nešķiroju, vai klāju galdu kaimiņiem, vai svešiniekiem.

R. V. : No kurienes ir jūsu pasūtītāji?

M. R. : Protams, daļa ir tepat no Rozulas. Bet vairākums ir no apkārtējiem novadiem – Cēsu puses un Siguldas. Rīdzinieki, kas no fazendas Valmieras pusē dodas atpakaļ uz mājām, parasti iebrauc pie manis pēc pasūtījuma. Viens otram pasaka, tā arī tās ziņas tālāk aiziet.


   


R. V. : Kuri jūsu gatavotie ēdieni ir iecienītākie?

M. R. : Prasa gan tortes, gan gaļas plates. Katram ir kaut kāds savs. Piemēram, rozuliešiem pie kartupeļiem svarīgi nav vis kāposti, bet gan karstie vistas gaļas salāti ar saldo krējumu. Tos viņi pieprasa vienmēr. Daudzi iecienījuši arī manis gatavoto soļanku, kuru ik gadu novadnieki bauda Lieldienu pasākumā Rozulā.

R. V. : Kurš bijis lielākais pasākums, kurā klājāt galdu?

M. R. : Līdz 130 cilvēkiem, reiz sporta svētkos – 160 cilvēkiem. Un ir bijis arī tā, ka vienā dienā divi galdi jāklāj, vieniem pusdienas, otriem – vakariņas. Pašai pārsteigums, ka tik daudz var paspēt. Bet, protams, tādās reizēs palīgā nāk mana ģimene.

R. V. : Zinu, ka jūs gatavotās gaļas plates izceļas ar lielu daudzveidību un rūpību...

M. R. : Pa šiem gadiem ir izveidojušās savas receptes gan gaļai, gan salātiem, gan kūkām. Salāti man patīk smalki sagriezti, nevis lielos gabalus. No kūkām cepu četrus veidus – lauku tortes, siera kūkas, olbaltuma un skābā krējuma kūkas. Ļoti iecienīti ir siera groziņi. Tos gatavoju tikai no siera, ar rokām veidoju formu, pildu ar salātiem.

R. V. : Kādai jābūt tortei, lai to sauktu par īstu lauku torti?

M. R. : Tas, ka tajā izmantotas lauku olas. Tās ņemu no Lāsmas (SIA “Straupes ligzda”). Krēmam lietoju „Straupes” (PKS „Straupe”) sviestu un to taisu pati pēc savas receptes, tas atšķiras no parastā vārītā krēma. Vēl tortē ir ievārījums, ko gatavoju no pašas lasītājām lielogu dzērvenēm, tepat pie Aivara (ZS “Ārgaļi”). Labs ir arī meža zemeņu ievārījums. Meža zemenes man piegādā „Upmaļu” māju saime – tur ir čakli bērni, viņi mēdz uz mežu iet pat ar desmit litru spaiņiem!


                             


R. V. : Tas nozīmē, ka cenšaties produktus iegādāt tepat, no vietējiem?

M. R. : Tas ir vissvarīgākais, ja varam cits citam palīdzēt. Ja man prasa jēra gaļas ēdienus, zinu, ka labu gaļu sagādās Artis un Dace (SIA „Vilarija”). Piena produktus ņemu tikai no „Straupes”. Jo ēdienam jābūt veselīgam, tāds ir mans uzskats. Nesen kāds nogaršoja manis gatavoto krēmu no saldā krējuma un brīnījās: „Tas  garšo citādāk nekā putukrējums, ko izpūš no aerosola”. Un vēl nesen man bija prieks – Stradiņa universitātes studentiem pusdienās devu dzert tīrkultūru, baidījos, ka nepatiks. Nekā, izdzēra un prasīja vēl.

R. V. : Bet kā ar dārzeņiem?

M. R. : Pēc tiem dodos uz Cēsu tirgu. Tikai priecātos, ja kāds tepat tuvumā audzētu burkānus, bietes, garšaugus.

R. V. : Ko pati ģimenē liekat svētku galdā?

M. R. : Paši sev biežāk uztaisām kaut ko jaunu, esam kā tādi izmēģinājuma trusīši. Ja iepatīkas, ceļam ēdienu priekšā arī citiem.

R. V. : Un ko novadniekiem ieteiktu Ziemassvētku galdam?

M. R. : Noklājiet saldā ēdiena trauku ar piparkūkām, virsū uzlieciet sablenderētas mājas zemenes, tad putukrējumu no „Straupes” saldā krējuma un biezpiena, un tam pāri pārlieciet tepat mūsu mežos salasītās meža zemenes, pietiks ar vienu karoti, sablenderētas. Tās piedos patīkamu rūgtumiņu. Var uzkaisīt vēl kādu atsevišķu zemenīti un sadrupinātas piparkūku drumslas. Izskatīsies kā ...

R. V. : „Zemenītes sniegā”?

M. R. : Jā, kāpēc ne?!

 

Foto :  Solveiga Ruska